Pieci muļķības likumi

Pazīstama ekonomista raksts par to, kādēļ idioti ir tik bīstami un vai ir iespējams ar viņiem cīnīties.

Itāļu vēsturnieks-ekonomists Karlo Čipolla ir pievērsies jautājumam par muļķības dabu. Ilgu gadu veikto pētījumu rezultātā zinātnieks noformulējis piecus universālus likumus, kas darbojas jebkurā sabiedrībā. Atklājās, ka muļķība ir daudz bīstamāka nekā domājām.

• Pirmais muļķības likums:

cilvēks nekad neapjauš apkārtesošo idiotu daudzumu.

Izklausās banāli un snobiski, taču dzīve pierāda šī likuma patiesumu. Lai kā jūs vērtētu cilvēkus, jūs nemitīgi saskarsieties ar šādām situācijām:

Cilvēks, kurš vienmēr ir izskatījies gudrs un racionāls, izrādās neaptverams idiots;
Muļķi vienmēr uzrodas visnegaidītākajās vietās, visnepiemērotākajā laikā, lai sagrautu jūsu plānus.

• Otrais muļķības likums:

tas, ka cilvēks ir muļķis, nav atkarīgs no citām viņa īpašībām.

Novērojumi un eksperimenti vairāku gadu garumā apstiprina manu uzskatu, ka cilvēki nav līdzīgi - vieni ir muļķi, citi nav, un šī īpašība cilvēkā ir no dabas, nevis radusies kultūras ietekmē. Cilvēks ir muļķis tieši tāpat kā viņš ir rudmatis vai arī viņam ir pirmā asins grupa. Viņš tāds ir piedzimis ar Likteņa gribu.

Izglītībai nav nekā kopēja ar iespējamo noteikto muļķu skaitu sabiedrībā. To ir pierādījuši daudzkārtēji eksperimenti universitātēs, piecās cilvēku grupās: studenti, biroja darbinieki, apkalpojošais personāls, administrācijas amatpersonas un pasniedzēji. Analizējot darbinieku grupu ar zemu kvalifikāciju, muļķu skaits izrādījās lielāks, nekā biju gaidījis (Pirmais likums), un es to norakstīju uz sociālajiem apstākļiem: nabadzību, segregāciju, izglītības trūkumu. Taču, kāpjot pa sociālajām kāpnēm, tas pats ir novērojams starp biroju darbiniekiem un studentiem. Vēl iespaidīgāk bija ieraudzīt tādas pašas sakarības starp augstskolu pasniedzējiem – vai tā būtu maza novada koledža, vai arī liela universitāte, vienāds daudzums pasniedzēju izrādījās muļķi. Rezultāti mani tik ļoti pārsteidza, ka es nolēmu veikt eksperimentu intelektuālās elites aprindās ar Nobela prēmijas laureātiem. Iznākums apstiprināja dabas superspējas – tieši tāds pats noteikts skaits laureātu izrādījās muļķi.

Ir grūti pieņemt otro likumu, taču liels skaits eksperimentu pierāda tā dzelžaino patiesību. Feministes atbalstīs Otro likumu, jo tas apgalvo, ka starp sievietēm muļķu nav vairāk, kā starp vīriešiem. Trešās pasaules valstu iedzīvotāji nomierināsies uzzinot, ka attīstītās valstis nemaz nav tik attīstītas. Otrā likuma secinājumi ir biedējoši: sāksiet apgrozīties Lielbritānijas augstākajā sabiedrībā vai pārvāksieties uz Polinēziju un sadraudzēsieties ar vietējiem medniekiem; ieslodzīsiet sevi klosterī vai pavadīsiet atlikušo dzīvi kazino pērkamu sieviešu sabiedrībā, jums visur nāksies sastapties ar līdzīgu idiotu daudzumu, kas (Pirmais likums) vienmēr pārsniegs gaidīto.

• Trešais muļķības likums:

muļķis – cilvēks, kura darbības nodara zaudējumus citam cilvēkam vai cilvēku grupai, turklāt nenesot nekādu labumu pašam subjektam vai pat tam kaitējot.

Trešais likums pieņem, ka visi cilvēki iedalās 4 grupās: vientieši (V), gudrīši (G), bandīti (B) un muļķi (M).

Ja Petjas darbību rezultātā viņam pašam rodas zaudējumi, bet Vasjam no tā ir labums, tad Petja ir vientiesis (zona V). Ja Petjas darbības dod labumu gan pašam, gan Vasjam, tad viņš ir gudrītis, jo rīkojas gudri (zona G). Ja Petjas darbības viņam dod labumu, bet Vasja no tā cieš, tad Petja ir bandīts (zona B). Un, visbeidzot, Petja, muļķis atrodas M zonā, kur zaudējumus cieš abas iesaistītās puses.

Nav grūti iedomāties zaudējumu apjomus, ko spēj nodarīt muļķi, nokļūstot valdības orgānos ar attiecīgām politiskām un sociālām pilnvarām. Ir vērts atsevišķi atzīmēt, kas tieši padara muļķi bīstamu.

Dumji cilvēki ir bīstami, jo racionāli cilvēki ar grūtībām spēj iedomāties nesaprātīgas uzvedības loģiku. Gudrs cilvēks ir spējīgs saprast bandīta loģiku, jo bandīts ir racionāls – viņš tikai grib iegūt vairāk labumu un tai pašā laikā nav pietiekami gudrs lai to nopelnītu. Bandīts ir paredzams, tādēļ pret viņu ir iespējams nodrošināties. Prognozēt muļķa gājienus nav iespējams, jo viņš radīs zaudējumus bez iemesla, bez mērķa, bez plāna, visnegaidītākajā brīdī, visnepiemērotākajā laikā. Jūs nespējat paredzēt, kad idiots veiks triecienu. Konfrontācijā ar muļķi gudrs cilvēks pilnīgi nodod sevi muļķa žēlastībai, jo viņa noteikumi gudrītim nav izprotami.

Muļķa uzbrukums parasti pārsteidz nesagatavotu.

Pat tad, kad uzbrukums kļuvis acīmredzams, ir grūti aizsargāties, jo tam nav racionālas struktūras.

Kā rakstīja Šillers: "Pat dievi ir bezspēcīgi muļķības priekšā."

• Ceturtais muļķības likums:

ne-muļķi vienmēr nenovērtē muļķu graujošo potenciālu.

Lielākoties ne-muļķi vienmēr aizmirst par to, ka saistīties ar muļķi – jebkurā laikā, jebkurā vietā un jebkuros apstākļos – nozīmē pieļaut kļūdu, kas nākotnē dārgi maksās.

Vientieši no V zonas bieži vien nav spējīgi atpazīt to, cik bīstami ir muļķi no M zonas, un tas nepārsteidz. Pārsteidzoši ir tas, ka muļķus par zemu novērtē arī gudrīši un bandīti. Muļķa klātbūtnē viņi atslābinās un bauda savu intelektuālo pārsvaru, tā vietā lai steidzami savāktos un samazinātu zaudējumus brīdī, kad muļķis kaut ko pastrādās.

Izplatīts stereotips – muļķis nodara ļaunumu tikai pats sev. Nē. Nevajag jaukt muļķus un bezpalīdzīgus vientiešus.

Nekad nesadarbojaties ar muļķi, iedomājoties, ka varēsiet izmantot viņus savās interesēs – ja jūs tā rīkojaties, tad, acīmredzot, neizprotat muļķības dabu. Tādā veidā jūs pats piedāvājat muļķim teritoriju, kurā viņš var uzdarboties un nodarīt lielus zaudējumus.

• Piektais muļķības likums:

muļķis – visbīstamākais personības tips.

Secinājums:

Muļķis ir bīstamāks nekā bandīts.

Ideāla bandīta darbības rezultāts – labumi pāriet no viena cilvēka pie otra. Sabiedrībai kopumā no tā ne silts, ne auksts. Ja visi sabiedrības locekļi būtu ideāli bandīti, tad tā lēnām pūtu, katastrofa nebūtu. Sistēma darbotos, notiktu bagātību pārvietošana pie tiem, kuri šajā sakarā kaut ko uzsāk, un tā kā visi būtu ideāli bandīti, tad sistēma būtu stabila. To viegli iespējams redzēt, ja ņemam par piemēru jebkuru valsti, kur valdība ir korumpēta, bet iedzīvotāji nemitīgi apiet likumus.

Kad uz skatuves parādās muļķi, situācija pilnīgi izmainās. Viņi rada zaudējumus, negūstot labumu. Labumi tiek iznīcināti, sabiedrība paliek nabadzīgāka.

Vēsture apstiprina, ka visos laikos valsts ir progresējusi tad, kad valdībā ir pietiekoši daudz gudru cilvēku, kuri spēj savaldīt aktīvos muļķus un neļauj tiem sagraut to, ko radījuši gudrīši. Regresējošā valstī muļķu ir tikpat daudz, taču valdībā ir ievērojams daudzums dumju bandītu, bet iedzīvotāji ir lētticīgi vientieši. Tāds komplekts, protams, palielina muļķu darbības destruktīvās sekas, un visa valsts iet uz grunti.

Avots: www.adme.ru